Lai arī gan mēs, dejotāji, gan Rīgas Centra humanitārās vidusskolas darbinieki jau kādu laiku ir atgriezušies ierastajās gaitās, pandēmijas ierobežojumu iekemē pagājis diezgan ilgs laiks, kopš pēdējoreiz dejojām mūsu “mājvietas” saimniekiem – RCHV kolektīvam. Tāpēc arī pedagogu pirmā pēcpandēmijas ballīte Ziemassvētkos bija labs iemesls gan mums pašiem sastiķēt pieklājīgu koncerta programmu, gan sniegt gaišus mirkļus skolotājiem. Un tas nav nekāds joks – vidējās paaudzes pārstāvjiem vieniem pašiem nodejot kārtīgu koncerta programmu gandrīz bez atelpas! (Nu labi, patiesībā tas ir tīrais nieks!)
Sanāk, ka šis bija pirmais koncerts uz tieši pirms pandēmijas atjaunotās Aktu zāles smalkās skatuves. Un pavisam cita lieta – skatuves plašumam un gaismām ir nozīme dejotāju labsajūtā.
No ikdienā prasīgā pedagogu kolektīva pēc tam saņēmām labu labās atsauksmes par koncertu – paticis mūsu sniegums, līdzināšanās, smaidi un tērpi. Neizpratni gan esot raisījusi spēja tik ātri nomainīt tērpus… Un vēl tā seksīgā vīrieš balss, kas ierunājusi tekstus deju starplaikā… Paldies mūsu Reinim! Un paldies kādreizējiem šīs skolas skolniekiem un mūsu dejotājiem Aināram un Ģirtam par viktorīnu skolotājiem, kuras laikā… nujā, varējām pārģērbt tērpus un atvilkt elpu!
Koncertā dejojām desmit dejas: “Zintnieki”, “Rotā, meitiņ, uguņa plostu”, “Kripu, krapu dejā gāju”, “Ābrama poka”, “O, meitenes”, “Ventiņu kadriļa”, “Klabdancis”, “Jūrmalnieks”, “Dzirnavniece Zemgalē” un “Ziemas saulgrieži”.
