Jau septiņus gadus esam kopā, un nav bijis neviena laivu brauciena!
To, protams, var saukt par nolaidību. Bet tam var atrast arī izskaidrojumu. Visas iepriekšējās sezonas ir bijušas tik garas un piesātinātas, ka nekādai laivošanai nav bijis laika un ir gribējies arī kaut nedaudz atpūsties. Šogad, kā zinām, tas ir citādi… Esam tik ļoti “atpūtušies”, ka gribas atpusties no atpūšanās.
Pietika tikai vienam klusiņām ieminēties, ka varbūt vajadzētu aptaujāt dejotājus, vai būtu vēlēšanās, un kāds cits sāka “urbt”. Pamazām, ar kaudzi “demokrātisku” aptauju un virkni “autoritāti vienpersonisku” lēmumu nonācām līdz rezultātam – 22. augustā pie Rendas sēdāmies septiņās sarkanās laivās un vēsā mierā dudinājām lejup pa Abavu. Tā bija šīsvasaras pēdējā tik siltā nedēļas nogale, tāpēc lietus un pērkona negaiss, kas laiku pa laikam uznāca, šķita pavisam nemaz netraucējošs.
Visu nedaudz sarežģīja par izklaidēm atbildīgā komanda Zane un Ainārs, kas aizliedza laivu brauciena laikā lietot piecus vārdus: “slapjums”, “negribu”, “kāpēc”, “pietiek”, “ģībt”, piedraudot ar sodīšanu. Taču, tā kā nekādas sankcijas īsti nesekoja, ar laiku sākās mēģinājumi salikt šos vārdus vienā teikumā. Kā parasti, ļoti nopietni pret saviem pienākumiem (ko nu kautrēties, jāsaka, kā ir – maksimāli iespējami pārspīlēja.. toties ļoti patīkami) izturējās Vilmārs, sarūpēdams diskotēku zāli, labierīcības ar lampiņām, aizsargsienu un roku mazgāšanas ierīci (cerams, nākamreiz tomēr būs arī duša). Ēdināšanas komanda netīšām izcēlās ar veselu divu zupu pagatavošanu vakariņām (otrā zupa no pirmās atšķīrās ar aizmirstā kausētā siera pievienošanu atlikušajai zupai). Un tad vēl viktorīnas ar konfekšu balvām, dziesmas, naktsmiers, kaitinoša trokšņošana no rīta, visai saņurcītas sajūtas brokastīs, uzmundrinoša rīta pelde Abavā, šortu un citu apģērba gabalu žāvēšana uz liesmām utt.
Divās dienās pieveicām 43 km (precizējums – tas ir mūsu nobrauktā upes posma garums, nevis zigzagos, spirālēs, vijās, gatves, dārziņos, apļos, dozado un citās figūrās (esam taču dejotāji) ar laivām nobrauktais attālums), neviena – neviena!!! – laiva neapgāzās, neviens laivotājs demonstratīvi no laivas neizkāpa meža vidū emociju uzplūdā un nebija spiests saukt glābējus. Publiski netika raidīti pārmetoši skatieni un demonstrētas tulznas. Vienīgi otrajā dienā daži klusiņām burkšķēja par nosēdētiem dibeniem, un vispār lielākoties visi vairāk klusēja… Tā ka kopumā laivu brauciens tika aizvadīts bez sevišķiem incidentiem. Taču organizators saņēma draudus izrēķināties vēlākā nākotnē. Un vēl kuslus lūgumus, ka vajagot jau rīkot vēl tādus laivu braucienus, bet “davai, tikai īsāku maršrutu, labi?”.
Pēc laivu brauciena bijām apsolījuši pa ceļam iebraukt aprūpes centrā “Kalme” Sabilē, lai parādītu kādu brauciena laikā sagatavotu priekšnesumu centra iemītniekiem, taču divu dienu nogurums un atceļa loģistika bija paņēmusi tik daudz spēka un laika, ka nebijām nekam gatavi un jutāmies vainīgi, un solījām atbraukt, cik vien drīz iespējams, ar speciāli sagatavotu koncertu. Taču “Kalmes” vadītāja Maija mūs, kā parasti, sagaidīja tik sirsnigi un ar tik gardu un spēcinošu zupu, ka 10 minūšu laikā saorganizējāmies mazam mikrokoncertiņam – nodejojām divas dejas. Un kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka mums ir arī tāds repertuārs, kuru varam nodejot ar jebkādu sastāvu kaut nakts vidū un pat pēc tik nogurdinoša pasākuma kā laivu brauciens!