X Vidējās paaudzes dejotāju svētki “Es atnācu šai saulē, lab’ atstāt pasaulē” – jeb stāsts par mīlestību uz deju un sešiem krēsliem Salaspilī.
24. maijā Salaspils mūs sagaidīja ar neparasti sausu laiku – jā, lietus nebija! Šoks un neticība – deju svētkos visiem bija sausas zeķes līdz pašām beigām. Kāds pat pārbaudīja GPS koordinātas, vai tiešām esam Latvijā, kāds klusi nopūtās, ka varēja neņemt līdz 3 pārus gumijnieku.
Tomēr ģērbtuvēs mūs sagaidīja cits izaicinājums – plašums… labi, telpiskais “Tetris”. Katram kolektīvam – seši krēsli un apmēram trīs kvadrātmetri dzīves telpas. Mēs uzreiz sapratām – šis būs komandas darbs. Vienlaikus pārģērbties varēja divi cilvēki un viena zeķe. Visi pārējie spēlēja “Muzikālos krēslus”, cerībā izķert nākamo vietu. Tautas gudrība saka: “Kur krēslu maz, tur draudzība liela.” Tā arī bija – līdz pirmais (no viena kolektīva) uzlika brunčus uz galvas tam otram (jau no cita kolektīva).
Mūsu slepenie ieroči savu misiju veica visaugstākajā līmenī! Zane ieradās ar gludekli. Nē, ne gludināšanai! Tas bija daudzfunkcionāls rīks – amulets. Nekas neizsaka “esmu gatava deju svētkiem” tik pārliecinoši, kā sieviete ar gludekli rokās un smaidu, kas saka: “Es kontrolēju laiku.” Sanita nepalika ēnā – viņa bija bruņojusies ar divām kastītēm karbonāžmaizīšu. Viena kā dzīves nepieciešamība, otra – gadījumam, ja notiek diplomātisks starpgadījums. Un tad bija Kristiana ar savu dziesmu — tas bija sauciens debesīm, dzīvības manifests un veids, kā pieburt sauli, galvenokārt, visiem pārējiem, jo mums kolektīvā ir sava – Inesīte! Un tas viss strādāja! Mākoņi atkāpās, gaisma izlauzās cauri, un šķita, ka visi 6500 dejotāji ir pilnībā apmulsuši. Lūdzu, mīļie!
Mēs, protams, dejojām uz 7. laukuma — jo kur vēl citur? Numeroloģiski tas ir veiksmes cipars, un mums, godīgi sakot, tā bija vajadzīga. Ja jau dejot pašā priekšā, tad vismaz uz veiksmes fona.
Pelēkās bikses? Šoreiz neviens neaizmirsa. Tās, šķiet, bija ieradušās pirmās, iespējams, pat ar savu transportu. Nedaudz ieburzītas, bet lepnas – kā pati deja.
Bildes mums ir (iedzīvinājām arī MI piedāvāto), smiekli bija, draugi no citiem deju kolektīviem satikti, kājas vēl sāp – tātad pasākums izdevies.
Mēs atnācām šai saulē, nodejojām, dziedājām, pietupāmies, cēlām vadītājas debesīs (vienu arī tiešā nozīmē) un atstājām pasaulē… vismaz par vienu krēslu vairāk, nekā sākumā bija!
Sakām lielu paldies Latvijas Nacionālajam kultūras centram, Salaspils novada pašvaldībai, visiem brīnišķīgajiem 6500 vidējās paaudzes dejotājiem, gardā gulaša vārītājām un, protams, abām mūsu vadītājām Sindijai un Ingai !
