Bezmērķīgi kaut ko darīt es nevaru – saulainā un dzestrā aprīļa svētdienas rītā, pārkraukšķinādama peļķi  pārklājušo ledus spoguli ezera krastā, teica Inga un trīskāršoja savu sparu “Sidrabu” dienaskārtībā. Par kādu gan mērķi var būt runa – tuvākajā nākotnē nav iespējams plānot nevienu koncertu! Pat skolēnu dziesmu un deju svētku notikšana vasarā joprojām ir apšaubāma!
Bet Ingai ir ideja. Taisīsim kaut ko līdzīgu teātrim. Ar dejām. Skroderdienas.
“Labi,” teica “Sidrabi” un sāka.
Mežā pa skujām un čiekuriem, uz asfaltēta laukumiņa Ķīšezera krastā, tirdzniecības centra autostāvvietā, uz jumta, saulē, vējā, ar cimdiem, šallēm, uz mirkli paslēpjoties no pēkšņa puteņa vai lietus brāzmas, – gabaliņu pa gabaliņam tika lipināts Ingas un Reiņa meistardarbs.
Un tad pienāca trīs jūnija dienas. Agrs rīts. Drebinoši auksts saullēkts pie zirgaudzētavas “Zirgzandales” kūpoša dīķa ar zirgiem miglas fonā. Samiegojušies sidrabi drudžaini pucējas dejošanai pļavā, pēdējie adatas dūrieni, šķīst grims, elpu aizrauj matu lakas un pretodu kokteilis. Tiek uzslietas operatora kāpnes, uzstādītas kameras, rosās asistenti. Dīķī dārd lēcēju koris. Paceļas drons. Komanda: “Motors!” Atskan mūzika. Sākas deja. Un tad teatrālas epizodes – Antonija, Elīna, Aleksis, Dūdars, Bebene, Ābrams, Zāra, Joske… “Sidrabi” atklāj aizvien jaunas savu talantu šķautnes. Filmējam un pārfilmējam, te no viena rakursa, te cita leņķa. Te jāsmejas, te jāšķīst dusmām, te nopientas emocijas un sirsnība, te vispārējs jampadracis un tirgus – nu kā jau Skroderdienās…
Rezultāts pagaidām ir noslēpums. Pat paši neesam redzējuši.