No kā atkarīga laba sajūta uz koncerta skatuves? Nav ne jausmas. Varbūt no tā, ka katrs dejotājs labi zina deju? Varbūt no tā, ka katrs dejotājs sestdienas rītā no gultas ir izkāpis ar pareizo kāju un ir gatavs uzsmaidīt  visiem deju partneriem? Varbūt no tā, ka koncerts notiek nesen atjaunotā Carnikavas pamatskolā, par kuras telpām varam baltā skaudībā tikai noelsties, ka mūsu laikā gan tā nebija? Varbūt. Bet pavisam skaidra šķiet korelācija, ka šīs labās sajūtas ietekmē sniegumu. Gan pašiem prieks, gan labi vārdi no kolektīva vadīājas.
No aizkulišu un dejas “Jūrmalnieks” pirmsākumiem tuviem avotiem atklīdis viedoklis, ka mūsu dejojums bijis labākais no pēdējā laikā redzētajiem. Tātad esam nodejojuši tā, “lai būtu prieks”.
Koncertā dejojām piecas dejas: “Zintnieki”, “Kripu, krapu dejā gāju”, “Dzirnavniece Zemgalē”, “Jūrmalnieks” un “Sēļu valsis”.
Paldies Carnikavas vidējās paaudzes deju kolektīvam “Arnika” par uzaicinājumu uz koncertu “Jādejo, lai būtu prieks…”!