Lai kādi būtu skatītāju dažādie viedokļi par koncerta “Māras zeme” kopskatu, mums tā pavisam noteikti bija ne tikai šo svētku, bet arī “Sidrabu” piecu gadu vēstures kulminācija. Pilna emociju buķete, ko dejotājs var gribēt un saņemt. Mēģinājumi uz laukuma saules svelmē, virsvadītāju asprātības un divdomības no tribīnēm, laukumu un blakuskolektīvu iegaumēšana, dažkārt pat gandrīz deju pārmācīšanās no jauna, jo laukuma zīmējums to prasa. Pat nīkšana/gulēšana zālītē vai uz skrejceļa seguma, gaidot savu mēģinājuma kārtu, ir piedzīvojums. Ķircināšanās, sirsnīgums, draudzīgi aizrādījumi un padomi, flirts un pat tik lielu slodzi nepieredzējušas kājas ir tas, kas dejotāju deju svētku mēģinājumos var darīt laimīgu. Nemaz nerunājot par koncerta dienas vakaru, kad stadionā spilgti deg prožektori, pār tukšo laukumu skrien dūmi un dzidrs vasaras vakara vējš, tribīnēs pieklust skatītāji, sāk skanēt mūzika, un tūlīt tūlīt būs tavs iznāciens uz deju…
Mēs deju svētku trijos koncertos “Māras zeme” dejojām “Kristī mazus, kristī lielus”, “Es meitiņa kā rozīte”, “Meitenes pielūgsme”, “Es mācēju danci vest” deju kolāžu, kā arī koncerta finālu “Gaisma sauca, gaisma ausa”.