Izrādās, ir diezgan grūti divas reizes nedēļā neiet uz mēģinājumiem, nemaz nerunājot par gandrīz neiziešanu no mājām. Aug psiholoģiskā spriedze gan valstī, gan mājās, gan pašos, jā, aug arī tauku kārta un stīvums kaulos. Un ilgas pēc draugiem, joku triekšanas, gatavošanās koncertiem, stresiņa pirms tiem. Tagad pat gandrīz šķiet, ka pietrūkst visu to nolāpīto ikdienišķo problēmu ar repertuāru, dejotāju sastāvu, tērpiem un “ar kuru kāju jāsāk šī deja?”.
Pirmās divas nedēļas izturējām, cietāmies. Tad sākām tiešsaistes “konferences” sazvanīšanos tradicionālajos mēģinājumu laikos divreiz nedēļā – vismaz, lai paskatītos cits uz citu, apvaicātos, kā klājas un kā tiek galā ar jauno situāciju. Šķiet, ka arī ar to vēl būs par maz…