Hop, un šķiet, ka nekādas pandēmijas nav bijis – ir koncerts, nav sejas masku (ak, jā, skatītājiem gan vēl tā jālieto pēdējās dienas), nav distances ievērošanas prasības, un dejotāji ģērbtuvēs rosās kā senāk. Pucējas, krāsojas, triec jokus, ķircinās, staipās, vingrinās, domās izstaigā nedrošākās soļu kombinācijas – katrs pa savam cenšas izlikties, ka lampu drudža nav. Un vienlaikus arī tik siltā un tik sen neizbaudītā drošības sajūta – kolektīva biedri, kas atbalstīs un nepievils, blakus kolektīvi, kuru omulīgā murdoņa liecina par to pašu, un apziņa, ka savu prieku nodosi citiem, zālē sēdošajiem skatītājiem.
Baložu kultūras nama skatuve mums ir pazīstama, ne reizi vien esam te jau ciemojušies dažādos koncertos un ballēs. Tāpēc arī prieks satikt draugus, ar ko kopā esam dejojuši.
Baložos šoreiz dejojām “Krogus Madaliņu”, “Valsi ar brīvo kāju” un “Čimaru, čamaru”.
