Smaidām. Trinamies. Uzmundrinām cits citu. Taču visi labi zina — uztraukums ne pa jokam, gluži kā tālajos skolas gados, kad bija jāuzstājas. Jo pēc nedaudz vairāk nekā pusgada dejosim ne tikai savam priekam, bet arī vērtētājiem — skates žūrijai. Vismaz skatuve nav pavisam sveša — janvārī jau “Ziemeļblāzmā” uzstājāmies. Dejojam trīs dejas: “Divpadsmitdanci”, “Kad tie zēni prūšos gāja” un “Es kādreiz Talsos aizbraucu”.
Rezultāts — apziņa, ka mēs patiešām esam neiedomājami malači, un uzslavas no žūrijas (protams, bija arī aizrādījumi un konstruktīva kritika).
Kārtīgu atelpu esam nopelnījuši (par tās neapstrīdami saliedējošajām detaļām var uzzināt, tikai iesaistoties “Sidrabu” pulkā).
