Par mūsu rīkoto sadanci Sabilē pirms diviem gadiem no dalībniekiem saņēmām tik labas atsauksmes, ka sapratām – jātaisa vēl. Tā kā pēc gada visi spēki tika veltīti lielajiem Dziesmusvētkiem, otrajam sadancim pieķērāmies šajā sezonā, jau rudenī sākām virpināt idejas un plānus sadarbībā ar Sabiles Kultūras nama radošo brigādi.
Tagad, kad otrais sadancis ir nupat aiz muguras, šķiet, ka būs jārīko arī nākamais. Ir tik patīkami dzirdēt labas atsauksmes par labi padarīto darbu un interesi piedalīties arī nākamreiz. Tomēr, lai būtu godīgi, jāatzīst, ka vienu faktoru, kas ļoti spēcīgi ietekmēja pozitīvo emociju rašanos, mēs gan neorganizējām (vai tomēr kāds pa kluso individuāli?) – tas ir pērkona negaiss. Pārējo gan. Tādēļ milzīgs paldies mūsu radošajai, tehniskajai, vadošajai un palīgu komandai par labi padarītu darbu (protams, bija arī nianses, no kurām mācīties turpmāk)! Un tikpat liels paldies Sabiles kultūras nama komandai par veiksmīgu sadarbību un milzīgu atbalstu sadanča organizēšanā!
Žēl, ka daudzi citi draugi nevarēja šoreiz atbraukt uz mūsu sadanci, ceram viņus redzēt nākamreiz, bet paldies VPDK “Bānītis” (kurš jau otro reizi bija kopā ar mums Sabilē), VPDK “Čiekurs”, VPDK “Dejotprieks”, VPDK “Rits” (kurš jau vairākkārt ir bijis kopā ar mums Sabilē citos koncertos) un SDK “Ziemeļblāzma”, ka atsaucāties uz mūsu uzaicinājumu piedalīties sadancī un, cerams, aizbraucāt no tā ar priecīgu sajūtu!
Pirmajā sadancī piedāvājām kolektīviem doties izzinošā ekskursijā pa Sabili, šoreiz rīkojām sportiski izklaidējošas aktivitātes estrādes apkārtnē. Par laimi, laika apstākļi vismaz pa dienu bija lieliski, kas ļāva uzkrāt pozitīvas sajūtas vakaram, kad mulsums par pērkona negaisu un lietu lika kavēties pieņemt lēmumu par koncerta sākšanu. Slapja skatuve, slideni skatuves dēļi, krišanas un traumu risks, galu galā, dejošanas kvalitāte un pilnīgi droša iespēja izmērcēt krāšņos tautas tērpus – faktori, kas nerunā par labu skaistam deju koncertam. Taču gods un slava dejotāju garam! Kad “Sidrabu” vadītāja Inga pirms koncerta uzrunāja katru kolektīvu atsevišķi, neviens – ne kolektīvu vadītāji, ne dejotāji – neteica “nē”. Un mēs dejojām! Priecīgi. Ar slapju smaidu līdz ausīm un no lietus (?) tekošām acīm, kritieniem visādās pozās, arī satraukumu un bailīgumu par iespēju paslīdēt un nokrist, bet celties un dejot tālāk. Ar dubļainām baltajām zeķēm, ūdenī žļerkstošām deju kurpēm un zābakiem, bet ar dejotāja dullumu galvā. Ne vienu reizi vien tika dzirdēts – šis sadancis ilgi paliks atmiņā… Un tas ir pats aizkustinošākais.
Lai šis sadancis un visi “Sidrabi” paliek atmiņā arī mūsu Jānim Jansonam, mūsejajam, sidrabam, kas ar šo sadanci izlēmis pielikt punktu savai ilggadējai dejotāja karjerai. Jāni, kaut tev vienmēr pietrūktu dejošanas!
“Sidrabi” šajā sadancī dejoja deviņas dejas: “Visam cauri iet”, “Daugaviņa lielījās”, “Tumša, tumša tā eglīte” (kopā ar VPDK “Rits”), “Krogus Madaliņa” (kopā ar VPDK “Čiekurs” un VPDK “Dejotprieks”), “Ozoliņš”, “Vainadziņš” (meitas kopā ar VPDK “Rits” meitām), “Ugunskurs” (kopā ar VPDK “Čiekurs”), “Līgo nakts valsis” (kopā ar SDK “Ziemeļblāzma”) un “Rīga dimd” (kopā ar VPDK “Rits”).
Foto – Dina un Bruno Žugas, Dace Groskopa
