Pēc sākotnējām sajūtām par vienkāršu kārtējo padejošanu sezonas noslēgumā starptautiskais festivāls “Sudmaliņas” galu galā izvērtās par otro galvenāko sezonas notikumu pēc mūsu pašu rīkotā sadanča Sabilē. Grūti un smagi mums (tāpat kā organizatoriem) nācis un ar nopietnu vēlmi atmest tam ar roku un atteikt dalību, festivāls “Sudmaliņas” bija patīkams punkts kārtējai smagajai sezona “Sidrabu” vēsturē. Sajūtu ziņā pat kaut kādā mērā salīdzināms ar lielajiem Dziesmusvētkiem – gandrīz nedēļa aizvadīta ar vairākiem koncertiem un daudz vienkārši kopā pavadīta laika, prasot izveicību laika, transporta, tērpu un ēdienreižu menedžēšanā. Bet, šķiet, galvenais ieguvums – kopā piedzīvots daudz jautru, līdz zemei smieklīgu, sirsnīgu un patīkamu brīžu. Piemēram, līdz vissīkākajiem burtiņiem iepazinuši festivāla “programmiņu” (tikai pašiem vien zināma šā vārda patiesā nozīme un konteksts), izķēmojušies bērnu kostīmu noliktavā, izdejojušies ar festivāla dalībniekiem ballītē pēc festivāla skates VEF Kultūras pilī, sadraudzējušies ar indiešu dejotājiem un krievu dejotājām un tā tālāk. Un, jā, arī atzīmējuši sezonas noslēgumu (par to atsevišķā stāstā). Un milzīgs paldies “Bānīša” dejotājam Vilmāram par gādību, sirsnību un palīdzību festivāla laikā!
Piecās no festivāla dienām piedalījāmies septiņos koncertos Rīgā, Allažos un Siguldā. Nodejojām 24 dejas: septiņas reizes “Tumša, tumša tā eglīte”, pa četrām reizēm “Krogus Madaliņa”, “Visam cauri iet”, “Daugaviņa lielījās” un “O, meitenes”, vienu reizi “Sudmaliņas”.
