Astoņas, faktiski deviņas (ieskaitot ģenerālmēģinājumu ar TV ierakstu) “Pūt, vējiņi!” izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī, domājams, paliks viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem “Sidrabu” vēsturē.
Gluži negaidīti pavasarī saņēmām uzaicinājumu piedalīties Nacionālā teātra atjaunotajā Elmāra Seņkova izrādē “Pūt, vējiņi!”. Tas izklausījās pēc pietiekami aizraujošas avantūras, kādas mums vienmēr patīk, turklāt iespēja strādāt ar šīs izrādes horeogrāfu Jāni Purviņu…
Četras intensīvas mēģinājumu dienas augusta sākumā no “tur nekas nevar sanākt” līdz “paldies, bija labi, bet…” un izrādes ar skatītājiem deva tādu pieredzi, kāda gadās ne katram un ne katru dienu.
Raiņa teksti, saspēle ar Nacionālā teātra aktieriem, satraucošie aizkulišu mirkļi tieši pirms izrādes, skatītāji, kuri nākuši un maksājuši par profesionāla teātra izrāde un viņu aplausi un ovācijas tomēr ir kaut kas atšķirīgs no vidējās paaudzes deju kolektīva ierastās koncertdzīves. Turklāt izrādē, kas ieguvusi “Spēlmaņu nakts” galveno balvu.
Mūsu darbs (jo gājām taču kā uz darbu, par ko maksā algu): saģērbties, sarūpēt un sakārtot katram savus rekvizītus, vienmēr būt savā vietā un laikā, pareizajā brīdī piecelties vai apsēsties, pārvietoties, paskatīties, saņemt, padot, uzkāpt, nokāpt, saspiesties, izplesties, klusēt, pļāpāt, mēdīties, gulēt, ģībt, tēlot egli, pērkonu, Daugavu, pagalmu, uzlikt saulesbrilles, turēt krustu, aplikt ap roku atstarojošas aproces, apēst maizīti, padzerties, uzkrāsot lūpas, smieties un, jā, dažam pat uzpīpēt – vārdu sakot, tēlot dekorācijas un rekvizītus.
Paldies visiem, ar ko bijām kopā un izbaudījām procesu: Latvijas Nacionālajam teātrim un izrādes izcilo aktieru ansamblim, režisoram Elmāram Seņkovam, horeogrāfam Jānim Purviņam un Agatei Bankavai, izrādes vadītājai Eilai, kā arī mūsu kolēģiem dejotājiem TDA “Līgo”, “Liesma”, “Jandāls”, “Uguntiņa”, jauniešu deju kolektīviem “Dancītis”, “Čiekurs”, “Pavediens”, VPDK “Līgo”, “Sen Līgo”, “Mārupieši”, “Dejotprieks”.