Visādi taču gadās dzīvē – te tā iet kalnā augšup, te atkal gadās, ka uz leju. Savukārt kārtīgā biznesā nevar atļauties atslābt un paslīdēt lejup – ir smagi un nepārtraukti jāstrādā, lai noturētu kvalitāti un vietu tirgū. Mums deja, protams, nav bizness, bet strādājam gan kārtīgi – ir grūti, reizēm izmisums, dažkārt bezcerība. Nu nekādi nepadodas tas vajadzīgais solis, vai tas elkonis neceļas vajadzīgajā augstumā! Pirmās desmit reizes nepavisam ne. Trīsdesmitajā vai pat tikai piecdesmitajā jau kaut kas laikam sāk sanākt. Un Ingas un Ignata visu redzošās acis piesienas katram sīkumam.
Pirms gada, mūsu otrajā skatē, bija milzīgs saviļņojums, kad skates žūrija paziņoja par augstākās pakāpes vērtējumu. Šogad bija reālas bailes – varbūt nebūsim spējuši noturēt sasniegto latiņu? Šoziem nav gājis viegli – daudz jaunu deju, vairāki jauni dalībnieki, kam jāielec arī vecajās dejās, jāizkož kolektīva psiholoģiskais raksturs, ziemas skarbā daba bieži spieda mūs palikt gultā un veseļoties, un vēl citi šķēršļi, ar ko kolektīvam jārēķinās un kas dažbrīd lika pavisam sašļukt. Ja nu tāpēc neizdodas nodejot tik labi, kā vajadzētu, lai pēc tam ir motivācija un pacēlums sezonas noslēguma daudzajiem koncertiem?
Šoreiz žūrija spīdzināja. Nepaziņoja rezultātus līdz nākamās dienas pēcpusdienai. Bet pat tādā neziņā sajūta bija laba – esam nodejojuši tik labi, cik varam. To novērtēja arī žūrija – savā E grupā ieguvām augstākās pakāpes novērtējumu. Kaut arī mūsu dzīve tik un tā neapstātos, tagad būs vairāk spēka.
​Skatē dejojām “Galdiņam bij četri stūri” (Jāņa Purviņa hor.) un “Caur ozola lapiņām”.