Tas nu ir skaidrs – nav svarīgi, kur latvietis svin savas valsts simtgadi. Pat tūkstoš kilometru attālumā no Rīgas (piemēram, Hamburgā) dažs latvietis var nosvinēt varbūt pat pilnasinīgāk nekā cits latvietis pašā svinību epicentrā 11. novembra krastmalā. Tātad viss atkarīgs no latvieša. Un, ja vienuviet izdodas sapulcēties vairākiem tādiem latviešiem, “no kuriem viss atkarīgs”, tad…
Latvijas valsts simtgades priekšvakarā Hamburgā uz svētku koncertu bija sapulcējušies 350 latviešu – 100 koncerta dalībnieku un 250 skatītāju. “Sidrabi” šajā koncertā dejoja sešas skaistas, cēlas, diženas dejas: Galdiņam bij četri stūri, Gatves deja, Rotā, meitiņ, uguņa plostu, Sasala jūrīna, Dižā kurzemnieku gatve, Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas.
“Sidrabiem” šis koncerts bija ar īpašu nozīmi. Tam bijām gatavojušies vairāk nekā gadu, ieguldot milzīgu darbu un enerģiju. Tas bija “Sidrabu” pirmais koncerts ārzemēs. Faktiski tas bija arī “Sidrabu” darbības piecu gadu un savā ziņā arī viena nopietna izaugsmes posma robežpunkts. Šo emocionālo slogu vēl vairāk, protams, pastiprināja atbildības sajūta, piedaloties tik īpašajos valsts svētkos, un jo sevišķi nospriegotā patriotiskā stīga, dejojot latviešu skatītājiem, kuru ikdiena aizrit tik tālu no dzimtenes.
Mūsu deju, skaistāko latviešu dziesmu un skaņdarbu enerģētika, publikas atsaucība uzlādēja tik ļoti, ka svinības nebeidzās līdz ar koncerta beigām – tās turpinājās ballē, dalībnieku ģērbtuvē, dejotāju un koristu draudzīgos “dziesmu karos”, apsveikuma dziesmās pusnaktī un dejās ap svētku torti, visbeidzot arī sarunās līdz sešiem rītā viesnīcas numuriņā. Un nebeidzās arī nākamajā dienā, kad gribējās piedejot (un arī piedejojām) arī Hamburgas ielas. Un lielu daļu šī lādiņa atvedām arī mājās, savējiem.
“Sidrabi” saka neizmērojami lielu paldies Zanei Valterei un viņas komandai Hamburgā, mūsu draugiem Vilnim, Ingūnai, Mārim, Jānim, Jurim, Anetei, bez kuriem tas nebūtu noticis, mūsu kolektīva daļiņai, kas palika mājās, bet sniedza spēcīgu emocionālu atbalstu. Un vislielākais paldies “Sidrabu” vadītājai Ingai par to, ka viņa ir tieši tik traka (protams, vislabākajā nozīmē), cik ir.